Ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, kopš
uzrakstīju savu pirmo dzejoli. Tas bija visai interesants periods manā dzīvē.
Nesen, kārtojot vecās mapes, atradu glīti uz rakstāmmašīnas sadrukātas A4
formāta lapas ar vārsmām un katram klāt pierakstītu gada skaitli. Jocīgi, kad
pārlasu šos tekstus, ir sajūta, ka tam viscauri ir tāda sāpju garša, kas reiz
izdzīvota un tur arī palikusi. Protams, vismīļāk pašai liekas pārlasīt tekstus,
kur izdzīvotas pirmās mīlestības sajūtas, ehh! :)) Daudz kas ir mainījies,
daudz kas vairs nav kā agrāk. Nav vairs apkārt tie cilvēki, nav vairs dzejas
manā pierakstu blociņā un nav arī vairs Sharlottes...
pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis
° ° °
kā svaigi griezta
apelsīna šķēle
mēness šovakar nogrima
tavās skavās
maigi
spiestā sula
kā lietus saulrietā
tagad līst
līst
līst
lai skaistais sapnis
vēl spētu augt
lai dīgst
un mēnesgaismā nenovīst
vēl tikai šonakt
apelsīnu lietus līst
lai mūsu sapnis
ilūziju straumē nenoslīkst
bet lietus līst
līst
līst
un ir tik grūti nenoslīkt
|2005. 12./13.jūlijs-k.|
° ° °
apņemties un
atspiesties pret visu
to melno
spēku rast
un krāsot pāri balto
bet nē
tagad atkal kāds nezināms spēks
par tevi it kā smejoties
uzmin taisni uz krūtīm
savu smacējoši dubļaino pēdu
un dziļi zemē grūž ar spēku
jau kārtējo reizi
tā vien liekas
ka nejūtu vairs sāpes
ne skumjas
viss viens
liels, liels spārnu aplauziens
un zinu
tāds spēks vēl manī mīt
es vēlos šo ciešo mezglu atraisīt
un kļūt par māti
saistīties un saistīt
lai spētu reiz laimi mājās
pati no savām miesām dzemdīt
(2005.14/15.jūlijs-mamma)
° ° °
gaidi zibeni manās acīs
tas visu tev pasacīs
nakts sāpes putekļos sabērs
un vaniļas cukura krelles
kaklam, rokām un krūtīm
mums tauriņi apkārt savērs
nāks rīts
un kusīs cukura krelles
mēs atkal kļūsim lelles
tauriņstilā bēgšu es prom
dziļi jo dziļi
skaistās atmiņas kā krelles
es dzelmē nogremdēšu
un spēšu!
vien garša uz lūpām
tavām..
..vaniļas skūpsta saldā smarža
|2005|
° ° °
uz katoļu ielas
pie baznīcas vārtiem
kāds aizsmēķē
un tad atkal nodzēš
bez vārdiem
jau devīto reizi
tu palūdz cigareti
un solies
ka nopirksi paciņu jaunu
varbūt pat divas
un ja vien es vēlētos
nopirktu arī trīs
tu skaties man acīs
un gaidi, ko mūza tev sacīs
bet nē
viss beidzies jau
es aizgriežos
un aizeju drīz
brīdī
kad baznīcā zvans nozvana trīs
tikai vēl vienu, vienu, vienu
vienu cigareti
+pvn
|2005|
° ° °
lietus!
lietus!
lietus!
izlietus smieklus
pār lūpām
es saulainās grāmatās sietu
ja vien spētu...
bet tēju lētu un medu
tu atkal pārklāj ar ledu
un atkal no lietus kāds slēpjas
un smaidi... un viss...
viss savādā rūgtumā vērpjas
bet līs lietus
lietus
lietus
medus lietus izkausēs ledu
pār tavām lūpām
pār tavām saldajām lūpām
nolīs smieklu lietus
|2005|
° ° °
nav laika, nav
drīz cipari mainīsies
tik drusku paklusēt
par daudz ir runāts, par daudz
vien klusēt man ir ļauts
vēl mazliet...
par daudz, par daudz
sasnidzis sniedziņš balts
vēl sniegpārslas
tavās skropstās
un manās
laimīgais
ak, laimīgais princi
atvērsim pārslotās acis
rau, kā cipari mainīsies!
|2004.decembris|
° ° °
raudāt?
smieties?
ko tur liegties...
es tevi krāsoju sarkanu
un arī zaļu
tad vēl drusku melnu
un mazliet arī baltu
-jūti?
varavīksnei četras krāsas
tās ir visas manas māsas
-vai jūti?
es kļūstu mazliet tu
un tu mazliet es
ko tur liegties
gribas raudāt
mazliet smieties
es vairs neesmu es
un tu vairs neesi tu
kas es esmu?
nejūtu
|2004|
° ° °
tik griezās viņš dejā
un skraidīja
te augšā, te lejā
augšā un lejā
viņš meta un meta
to peklē viņš un debesīs meta
cauri ziemai un vasarai
tik skrēja un meta
tas puisis ar metamo kauliņu
kas visiem sirdī vien laimi meta
-še tev divi
-še tev četri
-lai iet pieci, seši, trīs!
tik griežass viņš dejā
un skraida
te augšā, te lejā
augšā un lejā
tas puisis ar metamo kauliņu
tam sirds ir tik liela un skaista
to atvēru viņš nēsā sev līdz
un saules putekšņiem kaisa
un ļaudīm tās anatomiski pareidzās sirdis
ar prieku un laimi dienu no dienas saista
meta un meta
dienu un nakti
no viena gala līdz otram
cauri varavīksnes krāsām viņš meta
un iemeta to sirdī tam
visu varenajam Dieviņam
|2004|
° ° °
eju vien tik klaunu spēlēs
man mietpilsoņi laimi vēlēs
'vate un smilšpapīrs!'
-aiz durvīm sauc kāds sniegavīrs
'vate un smilšpapīrs!'
jel, viss ir steriltīrs
un eju es pie klauniem spēlēs
un nu man visi laimi vēlēs
balts sniedziņš snieg uz skujiņām...
jau attopos ar vati rokās
es taustos kabatās un domās
vien tas ko apjaust spēju
-es gribu siltu, siltu tēju
un sirdī jūtu
viss ir tik steriltīrs
-es esmu smilšpapīrs
|2004|
° ° °
'debesu dāvana'
skumjas dzīvo debesīs
katru vakaru aizdedzinu tās
un raudu
raudu
pieraudu nakti
tavas zvaigznes izmirkušas
smagas, smagas palikušas
nespēj vairs debesīs turēties
un pilni skursteņi
zvaigznēm piebiruši!
sadega-
visas tavas zvaigznītes
debesīs izkūpēja
maza meitenīte
vafeļu kleitiņā
rīta rasā basām kājām skrienot
mūžīgo smaidu sejā
savāca visas zvaigznītes
sudraba krāsā
savēra krellēs
uzdāvināja māsai savai-
d e b e s ī m
-debesīm dzimšanas dienā!
|2003|
° ° °
dejojot ar zirnekļiem
ievelc rētas asfaltā
smaids ir tavs mīts
neapslēpts-man veltīts
nāc ar mani spēlēties
kedas plēst un sļaudīties
klavierēm bez taustiņiem
liksim raudāt Mocartam
skriesim, skriesim
bez pagriezieniem, pieturām
pāri visām vasarām
tauriņi mums matos svilpos
pienenes mūs zeltā krāsos
skriesim, skriesim prom no miglām
prom no viesiem nelūgtajiem
skriesim aklo pasaulē
pārdosim tur spoguļus
dzīvosim mēs zaļi
tā kā balti vaļi
smaids ir mans mīts
neapslēpts-tev veltīts
ievelc rētas asfaltā
dejojot ar zirnekļiem
sapinos zirnekļu tīklos
pavasara miglas rītos
|2003|
° ° °
sūrstošiem pirkstu galiem
rakstu vārdus aizsalušā logā
977... piezvani man vēlreiz
stāsti man pasakas atkal
vēlos traukties pretī zvaigznēm
un atkal triekties pret zemi
gribu būt ievads sev
un beigas tev
tu smejies par mani
un mēs saskriesimies
nākamgad vasarā
pie šī paša loga
(tu raudi)
|2003|
° ° °
desmit latu
un piecpadsmit santīmu (smird)
saldā akmeņu garša
porcelāna šķīvī (sadeg)
paliek tikai patiesība
patiesība par klajiem meliem
un melanholija
zem . . . galda
man garšo
tev garšo
viņiem visiem garšo
a b s u r d s
izgriežu rūtiņu lapām
visas rūtiņas
(vējš...)
aiznesa manas rūtiņas citur
v i s u r
tavā filmā iekšā
tavā sirdī (laikam)
jo visiem taču nav sirds
(skumji)
|2003|
° ° °
viena nakts
un jau atkal pilna pastkaste
ar zvaigznēm
zvaigžņu pastnieki-
kvasa dzērāji
cepumu rijēji
netīras zvaigznes man sūtīja
medus peļķēs tās mazgāju
sudraba diegos saveru
savā sirdī kaltēju
dvēselē tā saudzēju
un vai nav vienalga
ka nejauši sirdī atrodas
kāds kaltēts
medū noslīcis zvaigžņu pastnieks>
-ir!
|2003|
° ° °
'veltījums oceanfall'
pagājušā naktī
jau atkal dzīvoju savā mazajā
krītošā okeāna pasaulītē
kur basām kājām bradājot
pa upi bez tiltiem
ar notecējušu skropstu tušu
graužot balto šokolādi
un skatoties kā kraukšķīgās riekstu daļiņas
lēnām ieveļas vēsajā ūdenī
saproti to
cik skaisti tās izskatās
kad
iekrītot ūdenī
it kā nemanot
tās izgaist pavisam
aiz sevis atstājot
tikai mazus ūdens virpulīšus
|2003|
° ° °
'starp zvaigznēm'
aizbēgusi laime
trauslā vientulībā raud klusas asaras
miljoniem izslāpušu dvēseļu
izmisīgi zog tās
un naktīs atdod zvaigznēm
asaras
pilnas ļaunu skatienu
tagad nogalina mani
skumjās un pārmetumos
netīrās dvēseles
tumsā pazudina laimi
mokās savās slāpēs pēc asarām
jo to vairs nav
laime nozuda tumsā
meklējot sevi
apmaldījās sevī
aizbēga no sevis
netīrās dvēseles atrada viņu
s t a r p z v a i g z n ē m
un nozaga pēdējās asaras
pieskaros zvaigznēm
lidoju uz mūžīgo tumsu
kur dvēseles sagrābj mani
un nozog visu kas atlicis
klusa
nevienam nevajadzīga
mētājos tagadnē
s t a r p z v a i g z n ē m
|2002|
° ° °
man piederēja tumsas eņģelis
kurš dievināja tumsu
viņš to mīlēja caurām naktīm
un viņam piederēja pasaule
kurā valda tikai tumsa
bet...
reiz viņam tā apnika
viņš to pārāk stipri mīlēja
'no tumsas tu esi nācis
un par tumsu tev jāpaliek!'
-maigi viņš teica
un nozuda dziļi tumsā
neatgriezās vairs
nekad
|2001|
° ° °
nedzīvas lūpas
izmisuši skatieni
ar spēju redzēt tevi
kas pavedina grēkus
viltīgi ievilinot tos tumsā
tu dziedi kā mans eņģelis
un sajauc man prātu
vēl ēna
mūžīgi meklē mani
lai sagūstītu
lai salauztu brīvību
satinos naktī
izliekos
un nāvīgu skatienu vēroju tevi
lai gūtu baudu
un pazudinātu klusumā
spiedzošās empātijas
kas salauž mani ikreiz
kad cenšos izlikties par Dievu
sasienu sudraba diegus
vēl ciešāk
sāp
jo pazaudēju sevi
- sajaucos
|2002|
° ° °
skaitu savas skumjas
pa vienai
(viens, divi, trīs...)
tu nekad nebūsi brīvs
apsienu visas
zelta stieplītēm
-katru pa vienai
(viens, divi, trīs...)
mētāju un laužu tās
ap sevi
sagriežos
un visapkārt kliedz skumjas
-zelta stieplītes
kas skumjām liek vilties
nu tās visas žņaudz nost
-katru pa vienai
(viens, divi, trīs...)
tu atlido
tu atkal visu sajauc
un atbrīvo skumjas
(viens, divi, trīs...)
sasienu tevi
zelta stieplītēm ciešāk
un nožņaudzu
lai būtu skumji
(piedod)
|2002|
° ° °
atstāj kristāla skaņu gaisā
un aizej
nezināmas skaņas bez ievada
sasien ausis sudraba diegiem
acis tumsā klusi pievērtas
mānīgiem skatiem pavedina nevainīgos
nolaižu plakstus
noliecos pār gaismu
gaisma, kas nobur
tā mana mūžīgi
es nolaižu plakstus
krītu...
caur gaismu
kas tumsai pāri liecas
es pēdējo dziesmu dziedu
bet tā nebūs pēdējā!
vēl kristāla zvārgulīši
sudraba diegos...
es aizeju
|2002.skola|
Abonēt:
Komentāri (Atom)